Valsts svētki

Foto Raivis Puriņš, DELFI

Dzīvojot Latvijā valsts svētki man bija tikai iemesls vienai no darba brīvai dienai. Tagad, Spānijā, viss ir pavisam citādi. 

Mani saviļņo himna, aizkustina tautasdziesmas un es jūtos daudz vairāk latviete nekā dzimtenē. Man ir prieks satikt tautiešus un kopā ar viņiem svinēt svētkus, ēst rupjmaizi, iedzert Latvijas alu un basām kājām pastaigāt pa Retiro parka zāli. Esmu lepna Madrides Grāmatu gadatirgū stāstīt spāņiem par Rīgas jūgendstilu un palīdzēt rokdarbniecēm apgūt latviešu cimdu adīšanas mākslu. Man ir pašai savs Zemgales tautastērps, kuru tagad ar lepnumu velku ikvienā piemērotā reizē.





Viens norvēģu sociologs (viņa vārdu es tā arī neiegaumēju, jo mans kārtību tik ļoti mīlošais vīrs no Latvijas atsūtīto un jau izlasīto žurnālu knaši pamanījās aiznest uz papīra konteineru) ir pievērsies imigrantu integrēšanai sabiedrībā un raksta, ka svešumā patriotisma jūtas saasinās, jo iebraucējiem katru mīļu dienu tiek norādīts, ka viņi ir citādi (to joprojām izjūtu arī pati uz savas ādas). Tā kā mans latvietiskums nav nekas neparasts.


Un te nu man jādomā par cilvēkiem, kuri spēj būt patrioti arī dzīvojot Latvijā. Par tiem, kuri dzied koros (paldies jauktajam korim Vivat par lielisko koncertu Madrides Karaliskajā konservatorijā!), par tiem, kuri māca jāņu dziesmas, kuri tērpjas tautastērpos, māk tos darināt, kuri kaļ etnogrāfiskas rotas... Un visiem pārējiem, kuri joprojām dzīvo Latvijā par spīti dižķibelei un visām pārējām nelaimēm.


Drusku aizkavējies, bet visnotaļ izjusts sauciens: 
LAI DZĪVO LATVIJA!